Londonas latviešu kora sākuma gaitas dibinātājs Alberts Jērums apraksta Londonas Avīzes 1969. gada 18. aprīļa numurā:

„Baiflītas [Byfleet] tuvumā Vestholā tai laikā jaukā mītnē un jaukā apkārtnē mitinājās lielāka latviešu grupa. Viņiem bija jau labi sadziedājies vīru dubultkvartets Vēsma un tautas deju kopa, kurai talkā nāca meitenes no tuvējām slimnīcām. 1948. gadā biedrība [Latvju biedrība Lielbritānijā] kopā ar nometnes vīriem tur sarīkoja Jāņu vakaru - laikam gan lielāko, kāds Anglijā jebkad noticis, tuvu tūkstotim apmeklētāju tur vajadzēja būt, jo visu vakaru līdz vēlai naktij pagarais ceļš no stacijas līdz nometnes laukumam neapstājā kustēties vienā vienīgā impozantā procesijā.

Šie svētki mums deva zināmu nojautu par latviešu skaitu, eventuālu izdarību iespējām, jo konkrēti zinājām gauži maz - tur dzīvojot, citur esot manīti latvieši. Cik? Kādi?

Divi apstākļi izšķīra kora sākumu. Uz Londonu bija pārcēlies Roderiks Pavasars. Prezidiju konventa vīru kora bijušais priekšnieks, piederēdams šī svarīgā amata „vecajai klasei". Otrs - kaut Baiflīta ir krietni vien tālāk nekā Līdsa no Bradfordas - vai otrādi - Vēsmas vīri bija ar mieru nākt kora sastāvā. Kopā ar iezīmēto diriģentu tas jau nozīmēja desmit drošu dvēseļu. Tika sacerēts arī skanīgs uzsaukums, adresēts „To the Latvians" un izsūtīts pēc telefona grāmatas visām Londonas slimnīcām, kurās lielais mūsu tautiešu vairums toreiz strādāja.

Tā nu 14. augusts bija tā noliktā diena, kurai vajadzēja izšķirt - jo diez' vai otrreiz varētu mēģināt, ja būtu atnākuši, teiksim, piecpadsmit - vai Londonai koris būs vai nebūs. Kristus baznīcas zālē, kur toreiz noritēja praktiski visas latviešu rosmes, abi ar Pavasaru laicīgi aizgājuši, bažīgi vērojām katru durvju pavērienu. Cik jaunu seju parādīsies? Kad atvēru flīģeļa vāku, krēslos jau bija puslīdz līdzīgās daļās nosēdināti 35 dziedātāji - tikpat, cik mums tagad - un Londonas latviešu koris varēja sākt darbu.

Nosaukumu izvēlējāmies apzinīgi, kaut tas skan varbūt drusku augstprātīgi. Taču gadu gaitā pierādījies, ka visu pēckara emigrantu koru vidū mūsu draugi šo kori prot novērtēt un arvien liek goda vietā. Tas varbūt attaisno mūsu toreizējo ticību, ka koris spēs latviešu vārdu godam nest."

 

Londonas latviešu koris pirmo reizi uzstājās publikas priekšā pēc trim mēnešiem, 18. novembra sarīkojumā, ar četrām dziesmām: Melngaiļa Senatne un Tumša nakte, Vītola Gaismas pils (pirmā dziesma, ko koris dziedāja pirmajā mēģinājumā) un Jēruma paša Ej saulīte drīz pie Dieva, kas sacerēta Detmoldā, 1945. gada 10. novembrī, drūmajos 'dīpīšu' (DP - displaced persons - pārvietotās personas) laikos. Visas šīs dziesmas tika iekļautas kora 60 gadu jubilejas koncertā 2008. gada 1.novembrī.

 

Kopš dibināšanas Londonas latviešu koris piedzīvojis labus laikus, piedaloties visās Anglijas un Eiropas latviešu Dziesmu dienās, 5. Latviešu Dziesmu svētkos Kanādā, Toronto, 1970. gadā, PBLA Dziesmu svētkos Visbijā, Gotlandē, 1979. gadā un Latvijas XX Dziesmu un Deju svētkos, 1990. gadā; dziedājis gandrīz visos Londonā rīkotos 18. novembra svētku sarīkojumos un pārstāvējis latviešus neskaitāmos starptautiskos saietos. Ziedu laikā kora sastāvā ir dziedājuši vairāk kā 70 koristu. Alberts Jērums gādāja par nākamajām diriģentu paaudzēm, izaudzinot sev pēcnācējus Ziedoni Āboliņu, Ilzi Kuplēnu un Liliju Zobenu. Korim priekšā stāvējuši arī Krišs Rusmanis un Lezlijs Īsts (Leslie East), kas nāca talkā, kamēr dzīvesbiedre Lilija rūpējās par nākamo dziedātāju un diriģentu paaudzi.

 

Ir bijuši grūti laiki, kad nebija telpu mēģinājumiem, kad labi, ja uz mēģinājumiem ieradās kvartets (ieskaitot diriģentu) un kad likās, ka latviešu kora tradīcijas Anglijā nevienam vairs nebija vajadzīgas. Laiki mainās un tagadējās kora rindās ir galvenokārt jaunāko paaudžu pārstāvji, cilvēki, kas dzimuši un auguši Latvijā - tāpat, kā pirms 60 gadiem, kad Alberts Jērums ar palīgiem centās savākt pirmo Londonas latviešu kori. Mūsu dienās, kad daudzi latvieši dzīvo, strādā un studē Londonas apkaimē, kora dziedāšana šeit atgūst savu sākotnējo nozīmi, dodot jauniebraucējiem iespēju veidot saiknes ar citiem tautiešiem un uzturēt latviešu valodu un tradīcijas.